Sietiņiezis

Ir apmākusies diena. Ik pa laikam līst lietus. Brauciens uz nezināmu vietu. Neērti atzīties, bet šeit nekad neesmu bijis, vēl vairāk, neesmu zinājis par šo vietu.

Braucot pa A3, pamanu norādi – Sietiņiezis. Turpat netālu zīme, kas liecina, ka atrodos Gaujas Nacionālajā parkā. Nesaprotu, vai tieši zīmes iespaidā, taču sajūtos citādi – apkārtne ir mainījusies. Priecājos, ka braucu pa asfaltu, tikai šis prieks ātri beidzas, jo sākas latviskais zemes ceļš, un vienā mirklī atceros iepriekšējās reizes, kad pretīm braucošo auto riteņu gaisā pamestie akmeņi ir lidojuši tieši vējstiklā. Tā nākamie kilometri tiek nobraukti līdz norādei uz Sietiņiezi. No autostāvvietas līdz iezim neliels attālums, ko jāveic kājām.

Šai vietai nepiedien tik bieži skandētie teicieni par vislielāko, visskaistāko utt. TAS VIENKĀRŠI JĀREDZ! Otras tādas vietas Latvijā nezinu. Patiesībā tā ir TRAUSLA VIETA, ar vāji cementētiem smilšu graudiņiem.